Kā jau esmu ne reizi vien rakstījis, es baidos no augstuma, it īpaši, kad apkārt ir bezdibeņi, kur vien skaties, un margu nav. Vistrakāk ir tad, kad uz jebkuru pusi uzreiz strauji iet uz leju, un tuvākais punkts atrodas kilometru attālumā, vienalga, vertikāli vai horizontāli. Līdz zināmai robežai es to varu izturēt, bet agri vai vēlu kājas sāk trīcēt un galva reibt.
Kad uzkāpām uz grēdas, man kā reiz nervi uzdeva. Es nedaudz parāpoju uz visām četrām, kas no malas noteikti izskatījās komiski. Par laimi, haikeru nebija daudz, un nebija neviena, kas varētu novērot manu apkaunojošo degradāciju līdz mūsu kokos mītošajiem senčiem. Es ļoti cerēju, ka tik baisa taka nebūs ilgi. Par laimi, jau pēc kādiem simt divsimt metriem kļuva labāk. Es pamazām kliboju uz priekšu, turoties pie akmens sienas kreisajā pusē.
Migla te uznāca, te izklīda, paverot skatu uz fjordu. Atvainojiet, nevis uz fjordu, bet uz ezeru. Pēc izskata ļoti līdzīgi. Es biju Norvēģijā ar tās slavenajiem fjordiem, kad man bija kādi 16+-2 gadi. Skaistums tur vienkārši gāž no kājām. Situāciju neuzlaboja tas, ka blakus autobusā sēdēja simpātiska jauna milfa, ar kuru es visu ceļu pļāpāju. Manas nelaimīgās smadzenes bija no visām pusēm piepumpētas ar hormoniem, un es visu laiku staigāju kā apdolbījies.
Šoreiz bija vieglāk. Esmu kļuvis vecs, cinisks un mizantropisks. Tomēr varu droši un ar pārliecību jums paziņot: skats ap Briencas Rotornas virsotni (2350m) ir viens no brīnišķīgākajiem, kādu savā dzīvē esmu redzējis.
Pretim mums reizēm trāpījās haikeri. Viņi deva priekšroku uzbraukšanai ar trošu ceļu, bet uz leju kāpt jau kājām. Es uz leju eju ļoti lēni, jo baidos paslīdēt, un vēl ceļgali pēc tam sāp. Bet Jedem das Seine, kā saka.
Drīz vien mēs nonācām līdz tvaika lokomotīves stacijai. Šoreiz es to nesaku tikai smuka vārda pēc. No virsotnes brauca pati īstākā tvaika lokomotīve. Okei, stereotipiski ne gluži īsta tajā ziņā, ka tā brauc ar mazutu, nevis oglēm. Pukšķina, kūp un ved bez elektrības. Galvenā atšķirība starp tvaika lokomotīvi un dīzeļlokomotīvi ir tvaika katla esamība. Savukārt dīzeļlokomotīvē tiek izmantots iekšdedzes dzinējs, ļoti bieži vēl arī ar elektroģeneratoru.
Mans plāns kā reiz bija ar tvaika lokomotīvi nolaisties lejā, pie ezera, un tur pārnakšņot. Mani biedri šo plānu neatbalstīja.
Kā tad viss beidzās?
